trešdiena, 2010. gada 25. augusts

Stārķu pusdienas.

Šīs vasaras vēji sagādāja pārsteigumu:ligzda ar visu stārķu gimeni tika nopūsta no eletropārvades staba. Troksnis bij tik liels ,ka visi mājnieki skrēja skatīties, kas noticis. Kopš šī brīža visa dzīve saistijās ar trim nelaimē nokļuvušajiem stārķēniem.
Stāsts par stārķiem sākās 1992. gada vasarā. Tajā nu jau tālajā gada vasarā stārķis bieži apmetās uz elektrības staba. Pēc mūsu domām tie bija jaunā stārķa  atpūtas un meditācijas brīži. Staba galā viņš atpūtās, kārtoja savas spalvas, vēroja un iepazina cilvēkus, kuri  dzīvoja, strādāja un  rosījās šajā stārķa izvēlētajā teritorijā. Tovasar staba galā viņš ievija tikai pāris žagarus, tā nebija ligzda, pat ne ligzdas pamatne. Tie pāris žagari varēja būt kā brīdinājums citiem stārķiem-lūk, šī vieta ir aizņemta!
  Tikai pēc gada-1993. gada aprīļa otrās nedēļas laikā stārķis strādāja, bez atpūtas, spītējot vējam, sniegam, lietum. Mēs to vērojām cik nu brīvajos brīžos to varējām atļauties. Trīs dienu laikā uz kailā staba gala parādījās ligzda un tā bija gana droša, lai jaunā stārķene varētu apmesties ligzdā un sākt savu mātes sūtību no oliņas līdz mazuļiem. Tajā vasarā labi varēja saskatīt, ka viens stārķis tup ligzdā, bet otrs rosās vēl pie mājas labiekārtošanās darbiem, tā viņi viens otru nomainīja un dzīvoja savu dzīvi, kā putniem pieklājas. Pa šiem gadiem izauguši ļoti daudzi stārķēni, cik nu kurš gads bijis labvēlīgs un devīgs.
Katram vajag vienu,baltu ceļu, kas ved uz mājām.
  Labvēlīgākajos gados ir izvesti pat pa 5 stārķēni. Kā kuru gadu, ir bijuši 4,3,2,1 stārķēns. Vienu gadu , mums nesaprotamu iemeslu dēļ aizgāja bojā visi mazuļi. Stārķi atlikušo vasaras daļu pavadīja tikai divatā.
  Gribot negribot šie stārķi kļuva par kaut kādu mūsu ģimenes daļu. Jāteic mēs nezinām cik paaudzēs viņi ir nomainījušies, to mēs nevaram pateikt.
  Arī 2010. gada pavasarī ligzda nepalika tukša, jo tajā apmetās stārķīši, kā jau parasti. Un viss ritēja savu gaitu šajā lielajā nu jau milzīgajā ligzdā. Tā bija kļuvusi neiedomājami smaga no gadiem uzkrātā būvniecībai noderīgā materiālu sanesuma.
  Sestdien 5. Jūnija vakarā pēc lielajiem vējiem milzīgā ligzda nogāzās. Saule jau tuvojās apvārsnim, dienas skrējiens samazināja savu gaitu, viss pieklusa un arī vējš mazinājās. Tikai ligzdai tā visa sen jau bija par daudz. Virs mājām un nokritušās ligzdas lidinājās tikai viens stārķis, ieraugot šo postažu mēs nodomājām, ka ligzdas apakšā noteikti guļ stārķēne ar visiem bērniem. Ja tāds , smagums paātrinājumā krīt lejā masas smagums var dubultoties, un izredzes palikt dzīviem ir nekādas.
  Vai varat, spējat iztēloties kādas sajūtas tobrīd plosīja prātu un sirdi. Puse ligzdas krītot bija iegāzusies ceriņu  krūmā  kurš auga līdzās, un no šī smaguma ceriņu krūms arī cieta. Tajā visā bezpalīdzīgi noskatījāmies un vairāk nekā. Stāvējām kā iemieti zemē un tikko valdījām asaras. Taču mūsu bērni Jānis un Kristiāna būdami dzīvelīgi, kā jau bērniem tas pieklājas, kā divas zibens šautras svaidījās šurpu turpu pat ielīda izlauzītajā ceriņkrūma pudurī, un pēc mirkļa iznesa plaukstās saķļautus mazus stārķēnus. Stārķu mazuļi atstāja nožēlojamu iespaidu. Tik niecīgi un nepievilcīgi viņi izskatījās un savām acīm pirmo reizi mūžā tik tuvu varējām skatīt.
  Redzot mūsu darbošanos kaimiņi arī piesteidzās un izteica savas domas par visu notiekošo. Piezvanījām  vetārstei, viņa nekavējoties ieradās un tālāk zvanīja visām organizācijām, cerībā, ka kāds sadzirdēs un palīdzēs glābt baltos stārķus. Zvanījām arī elektriķiem, bet sestdienas vakars un……un.
Rūpes nav nekāda izprieca, kad jāglābj stārķēni.
  Bija pat dzirdēts par sodiem, ja tiek tīši vai varbūt netīši izpostītas stārķu ligzdas. Bet gadījums ar mūsu stārķiem nevienu neinteresēja, ne zaļos, ne citādi domājošos. Bija iespēja stārķu mazuļus iemidzināt, mēs gandrīz tam piekritām, jo tajā brīdī nesaskatījām nekādas alternatīvas iespējas, un dzirdot kaimiņu uzstājīgo viedokli, es jau visam atmetu ar roku.
Auksti.
Kopā siltāk.
  Bet mūsu bērni bija vēl uzstājīgāki un neatlaida stārķu mazuļus no savām trīcošajām rociņām ,līdz šim viņi tikai noklausījās pieaugušo sarunās, bet nojauzdami mūsu domas raudādami lūdzās, lai stārķīšus neatdodam………
Gan jau būs labi.
  Kā lai izlemj kas ir un kas nav pareizi, varu teikt tikai to: „ lai met ar akmeni tas, kurš sevi uzskata gudrāku esam par pašu radītāju’’.
Dikti smeķīgs, kas tas bija?
Garšīgi.
  Vetārste būdama ļoti gudra kā speciāliste, un iejūtīga arī divu bērnu māte, laipni piekrita mums palīdzēt. Viņa sniedza mums nesavtīgu palīdzību no pirmā brīža, kad ieradās līdz laikam, kamēr stārķīši aizlidoja uz siltajām zemēm.
Vetārste Skaidrīte, bez viņas padoma stāstam nebūtu laimīgu beigu.
  Bērni uzņēmās lielāko daļu rūpju. T.i. stārķēnu barošanu, dzirdināšanu, apkopšanu. Stārķēnu ēdienkartē ietilpa sliekas, mazas zivtiņas, gliemeži, gaļas pārpalikumi, peles, ūdens.
Kora mēginājums.
  Brīnumainā kārtā stārķēni kritienā nebija cietuši un izrādījās, ka dzīvs bija arī otrs stārķēnu vecāks.
  Tikai apvienot šo stārķu ģimeni nebija mūsu spēkos. Stārķēni palika lejā pie mums, bet mazuļu vecāki 11. Metrus augstajā staba galā.
  Sākumā tukšu kartona kasti izklājām ar mīkstām sūnām, lai mazuļiem būtu (pēc mūsu domām) ērtāk. Nākamajā dienā kasti ar mazuļiem novietojām tuvumā nokritušajai ligzdai, un ticiet vai nē viens no stārķu vecākiem nolaidās līdzās kartona kastei un atvēma barību cenzdamies pabarot mazuļus. Jānis un Kristiāna nepārtraukti uzmanīja stārķēnus, lai kāds viņiem nedara pāri.
Vējšs spārnos...
  Naktis stārķēni  pavadīja darbnīcā, jo atstāt vienus bez uzraudzības neiedrošinājamies. Tā kā nodrošināt ciešu saikni ar stārķēniem un viņu vecākiem mums neizdevās, īstie vecāki palika novērotāju lomā.
  Stārķēni auga ātri, kā uz burvju mājienu….. Kartona kaste strauji palika maza un nācās viņiem iekārtot ligzdas vietu uz vecā malkas šķūnīša jumta. Nu viņiem jāmācās būt par īstiem stārķiem spītējot saules svelmei, negaisam, zibeņiem, vējiem- spējat iedomāties mūsu stārķēni auga un priecēja ar katru brīdi vairāk. Īstie vecāki no staba augšas vēroja jaunuļu rosīšanos un augšanu. Viņi kladzināja, kā jau tas stārķiem pienākas un izaicinoši uzvedās, ja tuvumā pārlidoja kāds svešs stārķis. Žēl tikai, ka vecāki neuzdrošinājās apmesties uz šķūnīša jumta, lai rūpētos par bērniem. Acīmredzot tāds šķūnītis šiem putniem ir nedroša vieta, bet mūsu gadījumā tas bija kaut kāds risinājums.
Vasaras karstumā...
Veldzējošā lāsīte...
Ligzdas uzkopšana.

Pastaiga pa jumtu.

Vai tie ir spārni?

Laiks sākt vingrināties.

Pēc maltītes.

Ja man būtu...

Kopā jautrāk.

Bez mātes un tēva, es zinu kā ligzdu vīt.

Kopā jautrāk.

Vai esmu skaists?

Kad uzlec mēness.

Pirmā piezemēšanās.
Kur, kur ir tas bremžu pedālis?

Vasaras pastaiga dārzā.
Stārķis kas nebaidās.

Man te vakar pazuda maza vardīte!

Pastaiga kopā ar Kristiānu.

Modeles ne vienmēr ir pacietīgas!

Re cik skaists iedegums puišiem.

Sienāžu keršanas sacensības.

Ejam mājās.
Nez kas tas varētu būt?


Mēs esam brāļi Ilmāri!

Jāmēgina pacelties.

Kāds varens skats.

To putniņu vajag nokert.

Ābeļdārzā.

Jāatrod līdzsvars.
  Stārķēni patstāvīgi mācījās vicināt spārniņus, vingrināja savas neveiklās kājeles. Kad uz šķūnīša jumta uzsviedām smalkus žagariņus ,stārķēni paši tos uzlasīja un ievija savā ligzdā. To viņiem neviens nebija mācījis, viņi paši visu darīja bez priekšā teikšanas, vai rādīšanas. Tātad tas ir iedots viņiem no dabas, te prātā nāk sen zināmais teiciens:,, ābols no ābeles tālu nekrīt.”

Vecāki...

Vai tur būtu dienvidi?

Neķeras.

Tad tādas ir manu vecāku mājas?

Pārdomu laiks.

Viens pats mājās.

Pirms tālā ceļa.

Tā, tas ir............
Ja precīzi atskaitam laiku un tas bija tieši divi mēneši kopš ligzda nogāzās- pirmais spēcīgākais  stārķēns pats pacēlās spārnos un apmeta pirmo vēl nedrošo loku virs mājas pagalma un atgriezās ligzdā uz šķūnīša jumta.
  Vienkārši  skaisti, vēl iespaidīgāk bija kad viņi visi trīs iemācījās lidot. Visgrūtāk bija viņus atradināt no mums, viņiem apnika kert pļavā vardes un visi atlaidās no medībām un durvju priekšā iepletuši spārnus, šnāķdami pieprasīja dienišķo gaļas porciju. Arī šajā atradināšanas periodā īstie vecāki vēroja mūs. Ko  gan viņi varēja domāt noskatoties uz mums un viņu pēcnācēju izdarībām……?
  Kad stārķēni beidzot bija aizlidojuši, vecāki vēl  dažus vakarus un naktis uzturējās stabā atlikušajā un pielabotajā ligzdā.
  Mēs ceram, ka ar viņiem viss būs labi. Mēs izdarījām visu, kas bija mūsu spēkos, vairāk nevarējām. Mēs ticam un ceram, mēs lūdzam lai viņi pavasarī atgriežas mājās.
Fotogrāfijas var apskatīt- picasa interneta albumi\stārķu glābšana

Apetīte stārķēniem bija laba. Šajā videoklipā redzama vetārste, kura konsultēja, atbalstija, sniedza padomu. Pa vasaru stārķi iemācijās lidot, patstāvīgi baroties un piepulcējās citiem stārķiem, lai dotos pārbaudijumiem pilnajā ceļā uz dienvidiem.
 

Pēdējais kadrs............

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana